Manas dzīves elle un paradīze

Es neticu, neticu, neticu
Tam, ka tumšie spēki
Mani pievarēs.
Jo plašāk, plašāk, plašāk,-
Es atvēršu durvis priekam.

Šis teksts nekad nepiedzīvotu dienas gaismu, ja es nesaslimtu ar smago un mānīgo Parkinsona slimību, kuru pagaidām izārstēt vēl nav iespējams. Taču atvieglot slimības simptomus un aizkavēt slimības attīstību var ar medikamentiem (levodopa, u.c.).

Rakstu ne tāpēc, ka vēlos kādu pamācīt, bet gan, lai dalītos savā pieredzē kā es dzīvoju un atrodu izeju no tiem stāvokļiem, kurus man ir uzspiedusi slimība.

Nav pilnīgi zināmi visi slimību izraisošie cēloņi un mehānismi, to izkliede ir liela – no baktērijām līdz perfekcionismam. Taču personīgi es esmu pārliecināta, ka priecīgākus, vieglākus, ar labu humora izjūtu apveltītus cilvēkus, tā skar mazāk.

No teiktā var izdarīt loģisku secinājumu, ka man jādzīvo priecīgi, laimīgi, jābūt apmierinātai ar dzīvi, neskaust nevienu, kā arī strādāt ar mēru, nevis kā darba zirgam.

Laime, sāpes vai smiekli –
Visi mēs to sevī nesam,
Un ne dienu, divas – veselu mūžu.
Dzīves jēga – vienkārši dzīvot
Un mīlēt, un draudzēties,
Un pašiem būt mīlētiem.

Mana ģimene bija satraukta par manu veselību: meita nopirka grāmatas - krāsojamās, pieaugušajiem, labu zīmuļu komplektu, pēc tam arī papīru, krāsas (akrilu, akvareli, guašu), otas. Mēs nolēmām, ka no drūmām domām, mani var novērst kāda jauna daiļrade. Tā es sāku zīmēt. Sākumā tie bija kaķi un suņi, vēlāk ainavas un portretus. Protams, iznāca kā iznāca, teikšu atklāti – ne pārāk, taču māksla man palīdzēja kaut uz brīdi aizmirst par slimību.

Es izmantoju mācību literatūru:

1. Бэтти Эдвардс. Откройте в себе художника, 2020г.
2. Бэтти Эдвардс.Цвет,2020г.

Zīmējumus sāku izlikt savā FB profilā. Izrādījās, ka dažiem tie patīk.

Bez tam, meita nopirka un pasūtīja kaudzi ar krustvārdu mīklu žurnāliem un kubiku rubiku, lai es varētu brīvajā laikā izklaidēties. Lai es ilgstoši nesēdētu pie galda vienā un tajā pašā pozā (rodas muskuļu sasprindzinājums), draugi man uzdāvināja 2 nūjošanas nūjas un es, uzliekot pleijerī vācu maršu, sāku nūjot katru dienu. Šie marši man labi palīdz uzturēt tempu.

Kad mani kā smaga nasta pārņēma nogurums, tad es klausījos un pati dziedāju senlaicīgas romances. Tā es atklāju brīnišķīgu to izpildītāju Oļegu Pogudinu.

Vēlāk internetā atradu fiziskos vingrinājumus pacientiem ar Parkinsona slimību (tādu internetā ir daudz gan krievu, gan angļu valodās) un sāku tos izpildīt “On” periodos.

Es gribētu izzust,
Izšķīst dabā,
Kļūt par zāli vai akmeni,
Upes smiltīm,
Par vēja šalkoņu pabūt,
Bet varbūt par jūru,
Tā, lai dzīvotu mūžīgi

Tā vietā man slimība jāpieņem kā dotums, ka katra manas dzīves diena, līdz pēdējai minūtei, būs dalīta 2 periodos: “On” (zāles darbojas) un “Off”(zāles nedarbojas).

Šobrīd man ir 3. slimības stadija uz medikamentu fona un 4.- bez tiem. Pavisam ir 5. Zāļu lietošanas intervāli variē no 2,5 stundām dienas laikā, lietojot 5x, līdz 4 stundām naktī (1x naktī).
Tas nozīmē, ka vairākas reizes dienā es esmu laimīga. It kā par jaunu… Pateicoties zāļu iedarbībai. Tā ir mana paradīze, par to esmu pateicīga liktenim. Šajos “On” periodos maksimāli aktīvi cenšos izmantot katru minūti. Šajos periodos es padaru nepieciešamos mājas darbus: uzkopju, gatavoju ēst, mazgāju, strādāju dārzā. Šuju kleitas un bikses, spilvendrānas un pāŗvalkus, adu zeķes, cimdus, cepures, pledus un džemperus, jakas un mājas čības. Man patīk kautko radīt. Beidzot esmu iemācījusies cept plātsmaizes un pīrāgus, cepumus un tortes, no izaudzētās ražas gatavoju krājumus ziemai.

Viss, ko radu,
Ko atdodu
Nāk par labu,
Palīdzot
Pašai palikt
Virs ūdens,
Jo sāpi pret prieku
Es mainu.

“On” periodos es lasu, zīmēju, pierakstu prātā ienākušās dzejas rindas – vienkāršas un naivas. Vingroju, lai ķermenis neaizmirstu, kas tas ir. Veicu masāžas “Askonas”krēslā, pastaigājos, lai arī ne 10000 soļus, bet ap 5000, tomēr tas ir vairāk kā nekas/nemaz. Mācos angļu valodu ar “Duolingo”programmas palīdzību. Satiekos ar draugiem un radiem gan reāli, gan vituāli, ir sava lapuse FB.

Mēs ar vīru apceļojam mūsu zemi (cik daudz interesanta esam sev atklājuši!), arī tuvējā pierobežā un pat Norvēģijā un Zviedrijā.

“On” periodos varu savest sevi kārtībā, tie piedod dzīvei garšu un laimes sajūtu, taču tā nebūtu, ja nebūtu “Off”periodu, kuros manu dzīvi var dēvēt par elli.

Lai aprakstītu šīs sajūtas un emocijas, man trūkst vārdu, jebkuras asociācijas būs neprecīzas. Diemžēl, tikai tāds pats slimais var mani saprast. Pat mana ģimene, redzot mani dienu no dienas, nevar pierast: lūk, tiko es mundri kautko darīju, bet tagad roku nevaru pakustināt, nevaru kāju atraut no zemes. No malas var šķist, ka es simulēju. Un pēkšņie kritieni… Viss notiek tik ātri, ka pat blakus stāvošie nespēj palīdzēt…

Taču es mēģinu pielāgoties šiem periodiem, ja reiz manos spēkos nav tos izmainīt. Kad šie periodi bija īsāki un ne tik grūti, mēs ņēmām mašīnas bagāžniekā līdzi miniskūteri (ātrums <15km/h) un nepieciešamības gadījumos, es to izmantoju, lai mūsu ekskursiju laikā es pārvietotos veselīga kājāmgājēja tempā. Man nopirka speciālu gultu, lai man ērti ieņemt zāles un ēdienu pat guļus stāvoklī, un arī krēslu-podu uz ritentiņiem, lai nepieciešamības gadījumā mani var aizstumt līdz tualetei (dzīves proza!). Pārdomājām arī zvana sistēmu, lai ziņotu par palīdzības nepieciešamību (kā durvju zvans). Virtuvē nomainījām gazes plīti uz indukcijas, drošības nolūkos.

Iekārtojām darbavietu: veco auto krēslu papildinājām ar galdu uz ritentiņiem, līdzīgi kā skolas galds, kuram var mainīt virsmas leņķi. Te es apdomāju savus plānus, minu krustvārdu mīklas, klausos mūziku un dziedu (tas man palīdz atslābināties), tie ir mani smadzeņu vingrinājumi…, kaut vai ātri izrunājamie vārdi, teikumi (mēles mežģi).

Lai cik slikti nebūtu, censōs kustināt kaut plaukstu un pēdu pirkstus un atceroties, ka kustība – tā ir dzīve, un dzīve man ir tikai viena, cilvēka mūžs ir īss. Starp citu, kad kājas pielīp pie grīdas un negrib iet, es mēģinu iet sānis, liekot kājas krustām vai arī dot sev komandu skaļā balsī – kriesā, labā! Tas man, kaut arī nedaudz, tomēr palīdz. Brīžos, kad uznāk bezcerība, es paraudu. Tas arī vajadzīgi, jo atslābina. Pavisam grūtos brīžos apgalvoju sev sekojošo:

Galvu augšā, iztaisno muguru,
Sper augstāk soli,
Un pasmaidi, pasmaidi jautrāk,-
Nav vajadzīgs mums baltais karogs!
Katrs rīts ir nenovērtējami svētki
Un katras dienas cīņa
Ar vecuma nevarību,
Aukstumu, žēlumu,
Pārvarot sāpes!

Savas slimības (17 gadu periods) laikā es izveidoju sev kredo, minēšu galvenos principus:

1. Kustības
2. Režīms
3. Katru dienu - kautko jaunu
4. Atmiņas treniņi
5. Vaļasprieki/hobiji
6. Valodas
7. Komunikācija

Jādzīvo ar katru savu šūnu, izjūtot dzīves garšu un skaistumu.

Tāles tālās,
Un debesis augstās,
Vēja brāzmas,
Putnu balsis,
Paisuma viļņi,
Štrausa valsis…
Klusi skan dvēselē
Šūberta mūzika,
Mocarta rekviēms
Un Berlioza “asara”…

Jo tas viss – dzīve, brīnišķīga un neatkārtojama, kurā katram no mums ir sava elle, un sava paradīze.

Z.P.

P.S. Publicēts ar autores atļauju